1600. gadā zviedri iebruka Vidzemē. Poļu – Zviedru karš ar mainīgām sekmēm ilga līdz 1609. gadam. 1621. gadā zviedru karaspēks ieņēma Rīgu. Karš turpinājās līdz 1629. gadam, kad Altmarkā tika noslēgts pamiers. Poļu – Zviedru kara rezultātā Latvijas teritorija tika sadalīta starp Poliju un Zviedriju.

Zviedru Vidzemē ietilpa arī daļa Igaunijas. Lai zemi varētu labāk pārvaldīt, Vidzemi sadalīja četros apriņķos:  Rīgas, Cēsu, Tērbatas, Pērnavas.

17. gs. zviedru okupētajai Vidzemei bija būtiska nozīme Zviedrijas ekonomikā – Rīga bija valsts lielākā pilsēta un apsteidza galvaspilsētu Stokholmu – tā bija ne tikai lielāka, bet arī ekonomiski aktīvāka un bagātāka, savukārt Vidzemes lauksaimniecībai bija nozīmīga loma valsts apgādē ar maizi – Vidzemi dēvēja par Zviedrijas maizes klēti, un tā nodrošināja 30% no visiem valsts ienākumiem.

Zviedru Vidzeme jeb Zviedru Livonija pastāvēja līdz 1721. gadam, kad pēc Ziemeļu kara (1700 –1721) to pārņēma Krievija.